viss jau būtu forši, bet vakar bija algas diena, un algas nebija, kas ir vispār pirmo reizi, kopš es te strādāju, tagad man būs neplānota finansiālā askēze, kas varbūt ir labi, jo man varētu būt kaut kādas šopaholisma pazīmes.

gribēju arī uztaisīt pavasara revīziju garderobē, jo šķiet, ka velku kādas 4 drēbes no visām, kas man ir, līdz ar to man te tāds paradokss. iespējams būs jāpāriet uz vienas drēbes pirkumu mēnesī - kā saka - vienu, bet labu, bet tad var sanākt, ka man nav, ko vilkt, jo īpašos "izmet lieko" uzplūdos es mēdzu pieiet tam tik centīgi, ka beigās izmetu par daudz...

tomēr, nē, esmu īpaša sniegpārsliņa, un man vēl nav sindroma nosaukuma.

iegāju šodien rimčikā, mazajā, un ledusskapjos viss ir plastmasas iepakojumos. es te nešausminos par plastmasu, par to citu reizi. bet to, ka viss ir iepakots un sapakots. nekas no tā, kas varētu būt svaigs un apetītlīgs, tāds nav. es skatos uz tiem plauktiem un neko no tāman negribas ņemt un nopirkt un pagatavot. absolūti neiedvesmojoši. tādā ziņā rīgā vai kādā lielākā pilsētā gan jau ir foršāk, bet te... kaut kas nav. tirgus aukstajā sezonā arī nepiedāvā neko baigi labo. es jau tik ilgi ēdu vienus salātus, ka jau sāk drusciņ pieēsties, bet arī negribu gatavot tur lazanjas un tamlīdzīgi, kas noteikti būtu garšīgi, bet mans organisms gan jau būtu tādā šokā, ka uzreiz pieņemtos svarā par 5 kg. no way back now, jāturpina vien ēst dārzeņi. bet nu labi, labi, kad es aizbraucu uz darbu, tad vietējā ēstūzī ēdu kotleti un ko jau nu vēl viņi tur uzurnājošu tajā dienā ir pagatavojuši. kaut kad arī lazanju. cheat day, vai?

šorīt braucu uz servisu, jo mašīnai iedegās check engine lampiņa, un tā kā esmu apņēmusies pret šo mašīnu attiekties atbildīgi - uzdot jautājumus par nezināmo un sekot līdzi (gana daudz punu pierē sasisti no iepriekšējām mašīnām, bet man tāpat kaut kā pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā tās mašīnu lietas, bet es cenšos un mācos #adulting), tad, manuprāt, noorganizēju diagnostiku diezgan operatīvi. gatavojos sliktākajam (lielam rēķinam), bet sāka spīdēt saule (burtiski), un ceļš bija tik gluds, un mašīnu maz, neviens nebremzēja satiksmi, man beidzot bija laiks mierīgi paklausīties savu pleilisti veselas 35 minūtes bez pārtraukumiem, un tas patiesībā bija pat relaksējoši.

rezultātā tika konstatēts, ka vaina ir kaut kur par/ap/pie svecēm, kas varētu neizmaksāt pusi algas, un tas jau ļāva uzelpot mierīgāk, jo kaut kā to stresu pēdējā laikā pietiek, esmu gatava pavasarim un esmu gatava lietas ņemt vieglāk, bet lietas vēl tur mani cieši un negrib laist vaļā.

pirmajā naktī es nevarēju gulēt, jo pēc procedūras tā niezēja, ka gribējās nokasīt visu seju nost, bet tā kā to nedrīkstēja darīt, sanāca diezgan nomocīties un pirmdiena izvērtās tak sebje (toties pirmdienas vakarā notrāpīju un aizmigu no noguruma). pēc tam ar katru dienu var redzēt, ka tās rētiņas dzīst, veidojas krevele, kurai ļoti, ļoti gribas palīdzēt nolīst nost, un citreiz pieķeru sevi, ka esmu sākusi autopilotā šur tur skrubināties, ko nedrīkst darīt, kas ir apmēram tas pats, kas pateikt, ka nedrīkst mirkšķināt.

nezinu, kas tur beigās sanāks, bet man bija plānots 8. martā lidot uz tallinu ciemos, bet es atbildīgi pateicu, ka nevarēšu. minimālais alkohola nelietošanas periods pēc šī skaitās divas nedēļas (kā jau visām šādām procedūrām, is my guess), un tur īsti nesanāk divas nedēļas, un es domāju, ka pēc visām šīm pūlēm, pārdzīvojumiem (un izmaksām) vēl pašai sev iešaut kājā - nebūs gudri. bez tam, maija brīvdienās tāpat bija plāns uz turieni braukt, un šis 8. marts bija tāds pa fiksais plāns no zila gaisa. seemed like a great idea at the time, bet kaut kā sanāca, ka nekas tur great nav.

darbā strādāju galvu nepacēlusi, un pagaidām labāk nepaliek, un līdz marta vidum gan jau arī nepaliks. visu laiku jādara kaut kas cits, nevis, kas plānots. šodien, piemēram, bija paredzēts 30 minūtes viegli padiskutēt par vienu dokumentu, bet sarunas gaitā atklājās, ka nav noslēgts līgums, kuram noslēgšanas dedlains ir 2. marts, un kā par cūcību, rīt ir februāra pēdējā darba diena, hotj varēja būt garais gads, tā nu mēs 4 stundas no vietas cepām augšā to līgumu, par tēmu, ko vispār nepārzinam, tāpēc bija jāseko līdzi katram burtam, un uz beigām jau acis sāpēja un viss juka kopā, un gribējas visu svītrot no tās līguma veidnes ārā, jo vienkārši vairs nebija pacietības. un tas, kas man bija šodien patiesībā jāizdara - tam vairs nepietika spēka, jo baterijas vienkārši izsūktas. pagājšgad februāris bija traks, bet šogad es vispār nesaprotu, kas notiek.